“Dzīve ir komunikācija un dzirde ir pirmais solis ceļā uz to.”

Dr. Med. Sandra Kušķe

    Ik gadu pirmo reizi paliekošus dzirdes traucējumus atklāj aptuveni 60 bērniem. Taču tikai daļai tā ir kopš dzimšanas, pārējiem paliekošie dzirdes traucējumi radušies vēlāk, piemēram, pārslimotas gripas, meningīta vai citu iemeslu dēļ. 

     Sākot jau ar pirmās pakāpes vājdzirdību, bērniem piešķir valsts apmaksātus dzirdes aparātus.

   Dzirde un tās traucējumu redzamās puses

    Dzirde ir ļoti saudzējama. Tā darbojas visu mūžu un ir vienīgā sajūta, kuru nekādā veidā nevar apturēt vai kaut uz brīdi izslēgt. Mēs varam aizvērt acis un tās atpūšas, bet dzirde turpina uztvert visus trokšņus un skaņas, jo pašos pirmsākumos daba radīja dzirdi kā aizsargrefleksu, un tikai pēc tam cilvēki sāka izšķirt sev nozīmīgas skaņas un veidot no tām valodu. 

     Dzirde ir viens no svarīgākajiem cilvēka maņu orgāniem, jo, pateicoties dzirdes funkcijai, mēs spējam izprast apkārtnes skaņas, ar laiku izprast to nozīmi, taču augstākajā nozīmē – laba dzirdes funkcija nodrošina iespēju apgūt valodu, tātad arī spēju runāt.

Dzirdes orgāns nobriest ļoti agri. Jau divdesmitajā grūtniecības nedēļā auglis dzird pirmās skaņas – mammas balsi, sirds pukstus, šķidrumus, kas cirkulē viņas organismā. Tāpēc bērna dzirdes spējas uz dzimšanas brīdi ir pietiekami attīstītas un agrīna vecuma bērns, kuram ir normāla dzirdes funkcija uz skaņām atbild sekojošu reakciju veidā: 

Jaundzimušais:

• pamostas no miega pie skaļām skaņām;
• skaļu skaņu ietekmē novēro roku, kāju kustības, sejas grimases;
• skaņas ietekmē pavērtas platas acu spraugas vai paplašinās acu zīlītes;
• skaļas skaņas rezultātā bērns sāk raudāt vai izrāda gatavību to darīt.

Bērna reakcijas 4 – 6 nedēļu vecumā:

• skaļu skaņu ietekmē mainās bērna reakcijas – grūdienveida acu attaisīšana vai aiztaisīšana;
• bērns sāk reaģēt uz vecāku sarunām;
• bērns reaģē uz zīdpapīra un pergamenta papīra čaukstoņu;
• bērns meklē skaņas avotu ar acu kustībām.

Bērna reakcijas 3 – 5 mēnešu vecumā:

• skaņas ietekmē bērns sāk griezt galvu uz sāniem;
• bērns sāk lallināt;
• bērns pamostas, ja pusmiegā kāds pienāk pie gultiņas;
• vai jūs esat dzirdējuši, ka jūsu bērns smejas?;
• bērna sejā parādās reakcija arī tad, ja bērns pazīstamu runātāju neredz.

Bērna reakcijas 6 – 9 mēnešu vecumā:

• bērns sāk lokalizēt skaņas no sāniem;
• bērns reaģē uz radio mūziku;
• bērns lallina vairākas saprotamas skaņas, to starpā ir vārdi, kuros ir vairāk par 1 zilbi;
• bērns lieto savu balsi un pievērš tai uzmanību;
• bērns kļūst nemierīgs, ja parādās nepazīstami trokšņi;
• bērns sāk reaģēt uz skaņām, kas atrodas ārpus telpas.

Bērna reakcijas 10 – 12 mēnešu vecumā:

• bērns lokalizē skaņu no sāniem, zem sevis;
• bērnam jāsaprot viņam izteiktie aizliegumi: nē un nedrīkst;
• bērns seko uzaicinājumam kaut ko darīt;
• bērns reaģē uz mūziku, meklējot skaņas avotu;
• bērns saprotami izrunā pāris vārdus.

Bērna reakcijas 24 mēnešu vecumā:

• bērns lokalizē skaņu no visām pusēm;
• bērns seko uzaicinājumam čukstus balsī parādīt kādu ķermeņa daļu;
• bērns iemācās pazīstamus trokšņus: mašīnas rūkoņa, dzīvnieku skaņas;
• bērns sarunājas ar citiem savā valodā;
• bērns veido vienkāršus divu vārdu teikumus.

! Ja nav minēto reakciju attiecīgajā bērna vecuma periodā, ļoti iespējams, ka jāmeklē mediķu palīdzība, īpaši tajos gadījumos, ja nav šo reakciju un ir bijuši kādi no t. s. riska faktoriem, kas norāda uz iespējamu dzirdes traucējumu, tie būtu:

• ģimenes anamnēze par ģenētisku vājdzirdības pārmantojamību;
• infekcijas grūtniecības laikā (masaliņas, citomegalovīrusu infekcija, herpes vīrusu infekcija, toksoplazmoze, sifiliss);
• sejas vai galvaskausa kaulu attīstības anomālijas;
• zems dzimšanas svars, t. i. zem 1500 gramiem,
• ļoti augsts bilirubīna līmenis pēc dzimšanas ar tālāku asins pārliešanu;
• ototoksiski medikamenti (aminoglikozīdu rindas antibiotiķi, diurētiķi, īpaši to kombinācija);
• bakteriāls meningīts;
• zems novērtējums pēc Apgares skalas no 0-4 ballēm pirmajā minūtē un no 0-6 ballēm piektajā minūtē;
• mehāniska ventilācija (elpināšana), kas ilgst vairāk par 5 dienām;
• stigmas, kas asociējas ar kādu no sindromiem.

    Dzirdes traucējumi bērniem norit klusā, slēptā traucējumu kompleksa veidā, jo īpaši agrīna vecuma bērni nevar mums pastāstīt, ka viņi dzird sliktāk, un traucējumu kompleksa veidā – tāpēc, ka savlaicīgi nenoteikta diagnoze rada valodas, runas attīstības traucējumus, pedagoģiskas un psiholoģiskas problēmas un galu galā akadēmiskas neveiksmes.

    Uz akadēmiskām neveiksmēm attiecināmas četras pazīmju grupas, kas norāda uz iespējamiem dzirdes traucējumiem skolas vecuma bērniem:

1. Runas problēmas:

• nepareiza skaņu izruna;
• balss kvalitātes izmaiņas (pārāk skaļa vai monotona);
• artikulācijas problēmas – neizrunā skaņas, it īpaši augsto frekvenču burtus, tādus kā: s;k;t;f;p;š;č;z;ž;
• nepareizs balss intonācijas lietojums.

2. Valodas apguves problēmas:

• samazināts vārdu krājums;
• daļēja jēdziena izpratne;
• sliktas sekmes valodas priekšmetos, īpaši svešvalodās;
• vērojamas kļūdas gramatikā (dzimtē, skaitlī, locījumos, prievārdos, īpašības vārdos apstākļa vārdos, laikos);
• nepareiza teikuma struktūra.

3. Personības un emocionālās problēmas:

• palielināta psihomotorā aktivitāte;
• emocionāla nepatstāvība;
• iespējama attīstības aizture.

4. Sociāla izolācija:

• bērns izvēlas vienatni;
• nespēj nodibināt kontaktus;
• nav draugu.

    Cilvēkam ir paredzēts dzirdēt visu dzīvi. Tomēr mūža otrajā pusē dzirdei ir tendence pasliktināties.
Ir vairākas pazīmes, pēc kurām var noteikt, ka dzirde ir pasliktinājusies laikam ejot, t.i. pieaugušajiem:

• Arvien biežāk cilvēks vēršas pie otra ar vārdiem: “Runā skaļāk!”, nedzird, ko saka aizmugurē stāvošais. Cilvēks visbiežāk neasociē, ka problēma ir viņā pašā, bet uzskata, ka otram ir slikta dikcija vai arī runā pārāk klusu.
• Pie ilgstošām skaņas ietekmēm uz dzirdes orgānu un tā bojājumiem vispirms cieš augsto skaņu dzirdamība. Tā kā vīrieši runā zemākās toņkārtās, cilvēks ar pasliktinātu dzirdi labāk dzird vīriešu balsis, bet sieviešu sliktāk, jo sievietes runā spalgā balsī, līdz ar to vairāk augstajās skaņu frekvencēs.
• Sāk traucēt fona trokšņi, cilvēkam ar laiku nepatīk uzturēties lielās ļaužu masās, kā rezultātā mainās cilvēka personība – viņš no komunikabla un sabiedriska cilvēka pamazām pārvēršas vientuļniekā.
• Neapzināti skaļi skatās televizoru vai klausās radio, kas traucē līdzcilvēkiem.
• Cilvēkiem, kuri sliktāk dzird rodas grūtības atcerēties, jo atmiņas saglabāšanai lielu slodzes daļu aizņem tas, ka jācenšas saklausīt, kas tiek teikts.

     Daudziem cilvēkiem ir sastopami t. s. centrāli dzirdes apstrādes traucējumi, kas pamatā nav ausu slimība, bet gan nespēja koncentrēt dzirdes uzmanību. Tādā gadījumā ārkārtīgi traucē apkārtnes blakus skaņas. Ieslēgts radio vai it kā nomierinoša mūzika neļauj koncentrēties, analizēt, saprast. Kādreiz tam nepievērsa uzmanību, piemēram, vecāki bārās – "Kā tu nevari mācīties pie ieslēgta televizora?" Vai kolēģi piktojās -  kāpēc kāds radio regulāri slēdz laukā. Mūsdienās šī problēma ir izpētīta, saprasta un jāakceptē.

Zināšanai: Kāda ir normāla dzirde?

• Par normālu dzirdi bērnam var runāt, ja viņš dzird skaņas no 0 līdz 15 dB, bet pieaugušais līdz 25 dB. Ja cilvēks dzird skaņas zem 25 decibeliem frekveču diapazonā no 250 - 4000 hercu, t.i. tā saucamajā runas zonā, tad var uzskatīt, ka viņam ir dzirdes traucējumi.
• Sarunvalodā izmantotais skaņas diapazons svārstās no 35 - 65 dB.